„ Bēgsim! Es vairs negribu piedzīvot šīs šausmas. Es savākšu mantas un dosimies tur, kur deguns rāda.“ iebļāvās Ilza. Taču Melngalvis joprojām tēmēja uz Braunu un lēnām tuvojās viņam un uzlika viņam uz galvas roku. Brauns bija satriekts par redzēto vīzijā. Līna izskrēja no savas istabas ar lielu čemodānu, ieķērās zellim elkonī un trīcošā balsī čukstēja „ Ejam! Atstāj viņu. Ejam!!! “ Melngalvis nometa ieroci un abi ar Ilzi, sadevušies rokās soļoja ārā pa granīta un marmora kalto savrupmājas grīdu. Tajā brīdī, morāli vājais Brauns, kurš bija sagrauts līdz galam, ieraugot savu nākotni, paķēra ieroci un raidīja vairākus šāvienus meitas un viņas mīļotā virzienā. Pirmā saļuma Ilze, bet Melngalvis vēl paspēja ielūkoties Naidželam tieši acīs, un tieši Naidžels bija pēdējais cilvēks, kurš redzēja šīs zilās, maģiskās acis.
Sirmais Lācis bija bezgala priecīgs iepazīties ar Ilzi. Satiekot tēvu, Melngalvis aizmirsa gan sēras, gan naidu.
Žēl, ka visi trīs tikai satikās vietā, kur satiekas viss labais, visi, kas prot piedot, visi, kas mīl...
…
