Komentārs XXI nodaļai
no Antuāna de Sent-Ekziperī
filozofiskās pasakas „Mazais princis”
Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka „Mazais princis” ir darbs, kurš sākotnēji rakstīts bērniem, bet pats autors atzinis, ka to vieglāk būs saprast pieaugušai, nobriedušai dvēselei. Tas ir skumjš un traģisks stāsts par mūžīgo bērnu, kurš mēģina nosargāt savas iekšējās pasaules skaistumu, sastopoties ar Zemes pretrunīgo pieaugušo pasauli un tēliem uz citām planētām, kas ir šķietami pretstati bērna vientiesībai un nemateriālajai pasaules uztverei. Visu darbu caurvij vērtīgas atklāsmes, bet bezcerības un skumju toņi neizdziest.
Fragments, kuru komentēšu, ir visspilgtākais un atziņām bagātākais visā literārajā darbā. Mazā prinča saruna ar lapsu, rožu apskatīšana un šķiršanās no lapsas atklāj ne vienu vien dzīves patiesību, ko mazais princis gūst savam turpmākajam ceļam, piedzīvojumiem, kā arī pauž tās vērtības, kuras mazais princis tā arī neapgūst. Šī pasakas nodaļa ir visa darba centrs, liesmojošs kodols, kas visvairāk no visa daiļdarba aizrauj lasītāju, liek iegrimt savu domu pasaulē, aizdomāties, filozofēt un piešķir šim slavenajam darbam tā vērtību.…
