Konstitūcija (lat. Constitutio – „lēmums”, „noteikums”) – ir valsts pamatlikums (viens vai vairāki), kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkciju un savstarpējās attiecības. [1]
Konstitūciju nosaukumi un konstitūciju rašanās laiks.
Pārsvarā valstu konstitūcijas tiek dēvētas kā attiecīgo valstu konstitūcijas, piem., Igaunijas konstitūcija, Lietuvas konstitūcija. Savukārt Latvijas konstitūciju sauc par Satversmi. Šo vārdu latviešu valodā ieviesa Atis Kronvalds 19. gs vidū pirmās Atmodas laikā, uzskatot, ka valstij jābūt kā patversmei, kurai briesmu brīdī ir jāapvieno tauta. Valsti satver likumu kopums, tāpēc arī valsts pamatlikums tika nosaukts par Satversmi. [4]
Vēl arī dažām citā valstīm ir īpaši konstitūciju nosaukumi, piemēram, Vācijas konstitūcija ir nosaukta par Pamatlikumu jeb „Grundgesetz”, Austrijas – „Österreichische Bundesverfassung”, Beļģijā „De Belgische Grondwet” (flāmiski), Nīderlandē „Grondwet”, bet tai piederošajām teritorijām Arubai un Antiļu salām pamatlikumu sauc par „Staatsregeling”. []…
