Secinājumi
1. Daudzas bērnu problēmas rodas sociālā kontekstā, tāpēc sociālo prasmju mācīšana, ir viena no svarīgākajām pieejām, darbā ar bērnu sociālajām grūtībām. Sociālo prasmju apguve ietekmē katra indivīda socializācijas kvalitāti.
2. Socializācijas un sociālo prasmju apgūšanas process pusaudžiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir sarežģīts dažādu pedagoģiski psiholoģisko īpatnību dēļ, tas ietekmē sociālo mijiedarbību ar vienaudžiem un pedagogiem, rada problēmas attiecību veidošanā un sadarbībā gan mācību procesā, gan praktisko pienākumu veikšanā, gan ārpusklases pasākumos.
3. Pusaudžu vecumposms cilvēka socializācijas procesā nereti ir sarežģīts posms, jo tas ir sevis meklējumu un pārejas posms no bērnības uz pieauguša cilvēka dzīvi un iekļaušanās plašākā sabiedrībā.
4. Grupu darbība veicina skolēnu patstāvīgās domāšanas, radošās darbības, aktivitātes un interešu attīstību, bagātina sociālo attiecību pieredzi, kuras rezultātā pusaudzis iemācās regulēt savu uzvedību, ievērojot kolektīva intereses un vajadzības, mācās sadarboties, viņam veidojas prasme atrisināt konfliktu situācijas.
5. Analizējot jāsecina, ka sociālo prasmju veidošanā jāakcentē atbilstošākās darbības koncepcijas un metodes, kas balstās uz sociālo prasmju veidošanu sadarbības un mijiedarbības ceļā, ievērojot pusaudžu pedagoģiski – psiholoģiskās īpatnības.…
