-
21.gadsimta latvieša sejas izteiksme
Galva un deguns ir pacelti augstāk, vaigu kauli sasprindzināti un skatienā īpašs spīdums, kas iemirdzas acīs, kad runa ir par latvieša nacionālās identitātes apziņu jeb patriotismu un dzimto valsti. Kad dzirdam kādu apmelojot un nomelnojot mūsu zemi, dusmās seja pietvīkst sārta, un rieva starp sarauktajām uzacīm kļūst dziļa kā pati Daugava. Šādos brīžos latvietis visiem spēkiem steidzas aizstāvēt godu. Mēs lepni maršējam pilsētas gājienos un ar lielu prieku un sirds siltumu dodamies lāpu gājienos, kur vienojamies vienotā plūsmā un ļaujamies spēcīgajam emocionālajam saviļņojumam, jo Latvija nevar pastāvēt bez saliedētas tautas. Mēs lepojamies ar sasniegumiem kultūrā, sportā, mākslā, literatūrā un citās jomās, ko sniedz pašmāju varoņi un dzimtenes patrioti.…
Kā izskatās 21.gadsimta latvieša sejas izteiksme, kura ir raksturota, izmantojot tautai, manuprāt, piemītošas īpašības? Atturīgums, laba humora izjūta un patriotiskums–viss atrod savu izpildījumu arī sejas mīmikas un vaibstu aprisēs. Nedaudz sarauktas uzacis, skatiens tāls un domīgs, lūpu kaktiņi vērsti lejup vai pretēji - lūpas cieši saspiestas – liecina, ka cilvēks ir atturīgs vai savā veidā nobijies. Tādi, manā skatījumā, mēs mēdzam būt, jo bieži vien neticam sev un saviem spēkiem. Cilvēki vairāk meklē iemeslus un atrunas, nevis iespējas. Latvieši ir ļoti gudri, taču mēdz sevi novērtēt par zemu, ļaujot citiem ļaunprātīgi to izmantot negodkārīgos nolūkos. Esmu novērojusi, ka dažkārt latvieši neprot vai nevēlas pastāvēt pār savu viedokli, īpaši, ja tas ir pretrunā ar vairākumu. Šķiet, ka tas izraisa iekšēju nedrošības sajūtu, taču šāda tendence pamazām sāk sarukt, mainoties paaudzēm. Domāju, ka bailes būt atšķirīgiem tika ieaudzinātas ne tik senu Latvijas vēstures notikumu seku rezultātā...
