Kopumā var secināt, sociālās politikas zinātnes teorijas iedalās 3 pozīcijās. Pozitīvā pozīcija uz sociālo zinātni skatās no dabas zinātņu skatu punkta, pieņemot, ka pasaule pastāv neskatoties uz mūsu zināšanām par to, un, izmantojot kvantitatīvās pētījuma metodes, cenšās rakstu empīriskus pierādījumus teorijai. Pie pozitīvisma pieejas ir pieskaitāmi, piemēram, biheiviorālisti. Savukārt, interpretatīvā pieeja, ir pilnīgi pretēja pozitīvismam, uzskatot, ka pasaule pastāv mūsu zināšanās un izpratnē. Tādejādi pētījumos izmantojot kvalitatīvās pētījuma metodes, lai izprastu dažādu sociālo fenomenu būtību, nevis tos pierādītu no teorētiskā skatu punkta, piemēram, feminisms.
Reālisma pieeja ir kā vidusceļš starp pozitīvismu un interpretatīvismu, metodoloģiski izmantojot kā kvantitatīvās, tā arī kvalitatīvās metodes. Pasaule tiek izprasta, ka tā pastāv neskatoties uz mūsu zināšanām par to, bet, tajā pašā laikā, tiek norādīts, ka ir fenomeni un struktūras, kas nav novērojams, bet kuriem ir ietekme, piemēram, marksisms.
Secinājumā, nav labākas vai sliktākas pieejas, bet atkarībā no pētāmā jautājuma un konteksta ir jāizvēlas pētījuma metode. Tajā pašā laikā, ontoloģija un epistemoloģija jebkurā pieejā ir neatņemama sastāvdaļa.
…
