Pēc veidošanās apstākļiem izšķir:
Augstā jeb sūnu purva kūdra - cēlusies no augiem, kas pielāgojušies augšanai ar barības vielām nabadzīgā vidē un iztiek no barības, ko saņem ar atmosfēras nokrišņiem. Galvenais augs ir dažādas sūnas. Tā labi saista mitrumu un gāzes, tāpēc noder pakaišiem. Zemās siltuma vadītspējas dēļ tā labi piemērota arī siltumizolācijas materiāliem.
Zemo purvu kūdra - kūdras atradnes sastopamas reljefa zemākajās vietās, tāpēc tur ieplūst minerālvielām un kaļķiem bagāti gruntsūdeņi, lietus, upju un ezeru ūdeņi. Šeit labi aug zālaugi, krūmi, koki un veidojas minerālvielām bagāti kūdras slāņi. Salīdzinot ar augsto purvu kūdru, lielāks sadedzes siltums, bet ievērojamāki zemāka gāzu sorbcijas spēja. Piemērotāka kā kurināmais, neder pakaišiem. Tā veidojas no eitrofageniem augiem.
Pārejas purva kūdra - veidojusies no koku, krūmu, grīšļu un sfagnu atliekām. Īpašības vidējas starp augsto un zemo purvu kūdru.
…
