“Es meklēju ceļmallapas, ko mammai uzlikt uz sasistajām vietām, un gudroju, kā no istabas, kurā guļ tēvs, iznest kādu segu, lai mums abām pažobelē būtu ar ko apsegties...”
“Domāju – putns. Paskatos uz augšu – mans vīriņš...Uzspļāvis... “Kāpēc tu tā?...” prasu. “Nezinu. Man gribējās...”
“Šodien es tā ļoti, ļoti centīšos, patiešām pagatavošu garšīgas vakariņas, patiešām būšu priecīga, vīru sagaidot, varbūt viņš mani vairs nesitīs.” Bet viņš piekāva tā, ka dabūju smadzeņu satricinājumu...”[ 8 , 42]
Rakstīt par vardarbībā cietušām sievietēm mani pamudināja žurnālos “Ieva” un “Sieviete” publicētie raksti, kā arī laikraksta Diena ceturtā novembra raksts par traģisko notikumu Limbažu rajonā. Šīs esejas mērķis ir noskaidrot, kādus cilvēktiesību aizsardzības mehānismus var izmantot šai riska grupai, tas ir, - vardarbībā cietušām sievietēm. Lai mērķi sasniegtu, esmu izvirzījusi vairākus uzdevumus:
atkārtojot teoriju par vardarbību, aplūkot tās veidus, lai varētu izprast, kā vardarbībā cietušas sievietes var sevi pasargāt;…
