Jēdzieni “dvēsele” un “ķermenis” Eiropas kultūrā nav bijuši nemainīgi. Stenfordas filozofijas enciklopēdija norāda, ka sengrieķu vārda psychē nozīme laika gaitā paplašinājās: Homēra poēmās dvēsele vispirms saistīta ar dzīvības zaudēšanu un ēnainu pastāvēšanu pēc nāves, bet piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras tā jau kļūst par emociju, praktiskās domāšanas un morālā rakstura nesēju (Lorenz, 2024). Šī attīstība ir būtiska, jo tā parāda, ka dvēseles jēdziens radās ne vien reliģiskā iztēlē, bet arī mēģinājumos saprast, kas cilvēku dara dzīvu, atbildīgu un spējīgu izvēlēties.…
