Darbā „Īgnums kultūrā” Freids runā par laimi kā cilvēku dzīves mērķi un nolūku. Tieksmei kļūt laimīgam pēc Freida domām ir divas puses- vārda šaurākajā nozīmē laime ir saistīta ar pozitīvām, spēcīgām patikas izjūtām, bet tieksmei pēc laimes ir arī negatīvā puse – cilvēki vēlas, lai viņiem nebūtu sāpju un nepatikas izjūtu. Tāpēc tieksme pēc laimes ir divdaļīga un cilvēku darbība vēršas abos pieminētajos virzienos.
Cilvēka dzīves mērķi nosaka viņa patikas principu programma, taču tai pašā laikā tā ir pretrunā ar visu pasauli, tā nav īstenojama. Tas, ko bieži dēvē par laimi, ir drīzāk epizodisku vajadzību apmierināšana, kas rada labsajūtu. Freids uzskata, ka laimes iespējas ir ierobežotas. Tai pašā laikā ciešanas cilvēkam draud no trim pusēm- no paša ķermeņa, no ārpasaules un no attiecībām ar citiem cilvēkiem. Šo ciešanu iespaidā cilvēki kļūst pieticīgi un jūtas laimīgi, ja spējuši izvairīties no nelaimēm. Ciešanu pārvarēšana ir svarīgāka nekā patikas gūšana. Cilvēki savā attīstības gaitā ir izmēģinājuši dažādas „dzīves gudrības” skolas. Vispatīkamākā iespēja ir visu vajadzību apmierināšana un bauda. Taču pēc baudas neizbēgami seko sods.…
