Baroka laikmeta (16. gs. beigas – 18. gs. sākums) mode galvenokārt saistās ar Franciju un Luija XIV galmu (1638 - 1715), taču tā bija pazīstama arī citās zemēs, piemēram, Spānijā (1550 - 1618) un Holandē (1618 - 1648). To vairs nesaistīja ķermeņa dabiskās formas un līnijas. Dārgajiem audumiem, dārglietām, stīvinātajām mežģīnēm, parūkām, korsetēm un pat visiem redzamajai greznajai apakšveļai, kas papildināja tērpu, bija jārada varenības iespaids. Luija XIV galmā tomēr pilnīgi neatteicās no renesanses laika ieguvumiem modē – no stilizētām dabas formām, drapējumiem, daudzajiem iešķēlumiem apģērbā, uzsverot gan tā gleznieciskumu, gan lietderīgumu. Zīds, mežģīnes, izrakstīts brokāts, lentes kalpo šiem principiem.
Dzīve franču galmā tika pakļauta striktai etiķetei, kura bija jāievēro. Par to kā kurā vietā bija jāuzvedas, kā jāsasveicinās, kā jārīkojas dažādās situācijās, kur un kāds tērps jāvalkā, kādā apģērbā drīkst ierasties sabiedrībā un pieņemšanā, kā jālieto cepures, cimdi, spieķi, vēdekļi, kabatas lakatiņi, zobeni, pulksteņi un citi aksesuāri, par to visu tika sarakstīta grāmata „Likumi par franču laipnību”.” Šī grāmata bija arī pamats, ne tikai etiķetei, bet arī uzvedības normām un labajam tonim. …
