Nakts nebija pārāk auksta. Tas liecināja, ka nākošā diena varētu būt silta un ideāla pārbaudījumam, kas viņus sagaida. Deivs vēlreiz paskatījās uz spīdošo zvaigžņu plašumu un devās uz durvju pusi. Nokratīdams no kājām uz priekšnama lielus sniega blāķus, viņš devās uz guļamistabu. Apskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka ir jau divi naktī. Piegājis pie gultas, viņš pavirši novilka lielos zābakus, nometa lielu pusādas kažoku un ierāpās gultā, apklāja pāri biezu lāčādas kažoku un aizdedza lielu sveci, kas bija ar sveķiem pielipināta pie veca koka naktsgaldiņa. Tā Deivs tur vārtījās pa gultu, bet aizmigt nespēja. Viņš bija no tiesas satraucies par rīt gaidāmo braucienu caur sniegoto Lielā vilka gravu. Tas kā ne kā bija viņa lielākais mūža pārbaudījums. Nopētījis savus draugus Bilu un Džordžu, kuri jau no pusdiviem bija ieslīguši saldā miegā, viņš nolēma, ka arī viņam būtu kārtīgi jāizguļas. Viņš nezināja, cik laika bij pagājis, taču vēl joprojām domas lidinājās apkārt rītdienā, un acs negribēja nodoties miegam. Vēlreiz uzmezdams acis uz noputējušu, veclaicīgu sienas pulksteni, viņš redzēja, ka tas jau rāda bez divdesmit trīs. Tā viņš vēl kādas desmit minūtes vārtīdamies pa gultu beigās aizmiga.…
