Kā zināms, mūsdienās zināšanas un informācija tiek uzskatīta par vērtību un to daudzums ir katra cilvēka neatņemama personības kapitāla sastāvdaļa, turklāt prasme to izmantot tiek vērtēta vēl augstāk. Patiesībā, tā ir ne tikai prasme, bet arī vēlme izmantot savu potenciālu un tieši šī vēlme izmantot savas spējas, lai radītu ko jaunu, ir radošums.
Cilvēka radošumu veido trīs sastāvdaļas: kompetence, radošās domāšanas prasme un motivācija1. Katru no sastāvdaļām, protams, ietekmā vairāki apstākļi – kompetence ir atkarīga no cilvēka uzkrātajam zināšanām un pieejamās informācijas, prasmi radoši domāt veido indivīda ikdienā izmantotās problēmu risināšanas metodes, savukārt motivācijai pat ir vairāki veidi. Ja cilvēks patiešām vēlas izmantot savas zināšanas un pierādīt savas prasmes, viņš būs motivēts radoši pieiet problēmas risinājumam. Cits jautājums ir par to, kā šādus radošos problēmas risinājumus uztvers viņa kolēģi un/vai darba devējs. Arī Terēza Embaite vienā no savas grāmatas nodaļām Kā nogalināt vēlmi radoši strādāt atzīst, ka „Diemžēl daudzos uzņēmumos tiek izmantotas tādas vadības metodes, kuru dēļ darbinieku radošais gars noplok.…
