Metodes, kuras tiek izmantotas ēnu ekonomikas pētījumos, var iedalīt trīs grupās: tiešās metodes, netiešās metodes un modelēšana.
Netiešās metodes, sauktas arī par indikatoru metodēm, galvenokārt ir makroekonomiskas, un tajās izmantoti dažādi ekonomikas un citi indikatori, kas satur informāciju par ēnu ekonomikas dinamiku. Pamatā tiek analizēti pieci indikatori, kurus ietekmē ēnu ekonomika:
valsts izdevumu un ienākumu statistikas nesakritība;
oficiālā un patiesā darbaspēka nesakritība;
tirdzniecisku darījumu apjoma izmaiņas;
fizisko resursu (elektrības) patēriņa izmaiņas;
naudas pieprasījuma izmaiņas.
(Mājsaimniecību) elektrības patēriņa metodē var diskutēt par diviem pamat-pieņēmumiem. Pirmkārt, ne visas ēnu ekonomikas darbības ir saistītas ar elektroenerģijas patēriņu, turklāt var tikt izmantoti arī citi enerģijas avoti. …
Ēnu ekonomika ir iekšzemes kopprodukts, kas nedeklarēšanas un (vai) nepilnīgas deklarēšanas rezultātā nav uzskaitīts oficiālajā statistikā Ekonomiskās darbības saistībā ar oficiālo sektoru ēnu ekonomikā var iedalīt trīs grupās: paralēlā ekonomika (literatūrā arī ,,balto apkaklīšu" ekonomika); pelēkā ekonomika (neformālā"); melnā ekonomika (,,pagrīdes"). Paralēlā un melnā ekonomika rada labumu tikai šaurai indivīdu grupai, tajā pašā laikā radot zaudējumus citiem indivīdiem. Turpretī pelēkā ekonomika varē¬tu radīt labumu sabiedrībai kopumā, esot kā alternatīva, piemēram, ekonomikai ar augstu birokrātijas un dažādu ierobežojumu līmeni. No sabiedrības un valsts pārvaldes viedokļa interesi rada jautājumi par faktoriem, kas varētu veicināt pe-lēkajā sektorā iesaistīto indivīdu pilnīgu pāreju uz oficiālo sektoru. Paralēlās un melnās ekonomikas sektori ir nevis integrējami, bet gan izskaužami, tāpēc minētie sektori tiek analizēti atsevišķi no pelēkā sektora.
