Rotaļlietas arī bērnībā bija svarīga dzīves sastāvdaļa, to pat varētu pielīdzināt rotaļāšanai ar bērniem pagalmā. Bija mīļas un ne tik mīļas rotaļlietas. Es neatceros, ka man būtu, kāda īpaša rotaļlieta, kādu ļoti ilgu periodu, iespējasms, ka tāda nemaz nebija. Ļoti spilgti atmiņā turās tas, ka mn katra jaunā rotaļlieta bija kādu mazu laiku mīļākā rotaļlieta. Visspilgtākā man bija rozā, pūkaina soma, kuru man uzdāvināja mammas draudzene. Atceros, ka ar to somu gāju visur, liku tajā iekšā visu ko vien varēju ielikt, no lellēm līdz pat akmeņiem un smiltīm.
Visbeidzot, kas tad man tagad ir rotoaļa? Nu sāksim ar to, ka strādājot pirmsskolā mans darbs ir kā viena milzīga rotaļa. Bet, manuprāt, visa mūsu ikdiena ir kā rotaļa , spēle. Ir ar noteikumiem, kurus mēs mēdzam neievērot. Mēs dažreiz zaudējam, tapēc mācāmies arī priecāties par citu veiksmi šajā spēlē. Mēss mācāmies no savām veiksmēm un neveiksmēm. Mēs izdaram secinājumus un nakamreiz cenšamies darīt labāk. Vārdu sakot, visa mūsu dzīve ir kā rotaļa no bērnības līdz pat nāves dienai.
Nobeigumā gribētu pateikt tikai to, ka esmu bezgala priecīga, par to , ka strādāju pirmsskolā, jo šī ir vienīga profesija, kur var tiešām justies kā bērns, atkal piedzīvot rotaļāšanās ikdienu, var atbrīvoties un vienkārši rotaļāties.
…
