Ievads
Manierisms – vēlīnās Renesanses laikā katoliciskajās zemēs kā reakcija uz Reformācijas aizsākto kultūras vajāšanu radusies pasaules izjūtas un vienojoša stila sistēma mākslā un literatūrā, kam raksturīgs stilistisks artistiskums un tieksme pēc vizuāliem efektiem. Termina nozīmē jēdziens "manierisms" radies XX gs. pirmajā pusē, atvasināts no itāļu un franču valodas vārda maniera un tiek attiecināts uz Eiropas mākslu laika periodā no 1515. līdz 1610. gadam. Liela nozīme manierisma uzplaukumā ir jezuītiem, kuri pievērsa uzmanību sakrāli virzītās mākslas atbalstīšanai un veicināšanai.
Pazīmes
Būtiskas manierisma formālās pazīmes: kontraposts, pārspīlēti pagarinātu ķermeņa proporciju lietojums, neirotiska spriedze, formas elementu un virtuozas tehnikas prevalēšana pār ezoteriski ievirzīto saturu. Manierisma pārstāvji apkārtējo pasauli centās uztvert nevis tās tiešamībā, bet gan pastarpināti, ar subjektīvi interpretētu tēlu sistēmu. Tajā ideālo formu un absolūto ideju vislabāk spēja izsacīt pārnestas nozīmes izteiksmes līdzekļi - alegorijas un simboli, - bet tā kā mākslinieka radošajā darbībā tika apšaubīta pati formas un idejas pilnības atspoguļojuma iespēja, praksē par pieļaujamām nācās atzīt dažādas idejas materializācijas metodes un absolūtās formas meklējumus.
…
