Ugunsmetējus sāka izmantot jau 1.pasaules karā, pārsvarā, lai izdedzinātu ēkas, blindāžas, bunkurus un citas vietas, kurās sūtīt karavīrus bija bīstami.
Izmantojot ugunsmetējus šīs vietas varēja iztīrīt bez būtiskiem zaudējumiem.
Nenoliedzami ugunsmetēji bija iespaidīgi ieroči un no tiem baidījās, bet pastāvēja arī problēmas un mīnusi.
Galvenās problēmas bija:
Šo ieroču tuvā darbība 10-20m Karavīram vajadzēja pietuvoties ieroču darbības rādiusā, taču tas nebija viegli izdarāms pat ar biedru atbalstu, jo ieraugot ugunsmetēju pretinieks centās to iznīcināt, zinot šī ieroča šausminošās iespējas.
Karavīrs, kas pielietoja ugunsmetēju bija neaizsargāts pret ienaidnieka strēlnieku ieročiem, jo uz muguras nesa balonus ar degšķidrumu, kuru varēja viegli aizdedzināt sašaujot balonu.
Apgādājot šos ieročus ar munīciju(degšķidruma baloniem) nereti gadījās nelaimes gadījumi, kurus izraisīja šķidruma augstā degšanas spēja un uzliesmošanas zemā temperatūra.…
