Pavasaris ir pats jaukākais laiks, kad saltā ziemas sirds tiek atkausēta un tā saplaukst gaiši zaļā cerību krāsā. Nosalušās zemes rokas tiek lēnām sasildītas un paliek maigas un mīlīgas. Tās ieskauj pirmo asniņu, kas kautrīgi mēģina noņemt ziemas cepurīti un novilkt dūrainīšus, sasilda to un mudina noģērbt arī oderēto mētelīti, lai nekļūtu pārāk karsti.
Tagad, kad ziemelis gana pūtis un saldējis, beidzot viss sasilst, ledu aizstāj rosīgas upes un čalojoši strautiņi, pa ielu tērgādamas traucas mazas urdziņas, kas saslapina gājēju kājas, bet viņi jau tāpat nemaz nedusmojas, saule ir ielijusi cilvēku sirdīs, tajās naida asajam ezim un negantajām dusmu usnēm vairs nav vietas. …
