Partijas prioritātes bija nacionālisma tradīcijas, latviešu zemnieku atbalsts, izglītības veicināšana.
Populāri partijas pārstāvji bija Z.A.Meierovics un A. Kviesis.
Visbiežāk demokrātiskā perioda Latvijas valdības veidoja šīs partijas pārstāvji.
Latvijā darbojās arī vairākas nelielas partijas, daudzi to politiķi bija izcilas personības.
Demokrātiskā centra partijas redzamākie politiķi bija Gustavs Zemgals un Kārlis Skalbe.
Komunistiskā partija Latvijā bija aizliegta, bet tā darbojās nelegāli, aicinot nodibināt padomju iekārtu. Partijai nebija nopietnas ietekmes sabiedrībā.
Plašu tautas atbalstu neieguva arī otra radikālākā – rasistiskā 1932.gadā nodibinātā organizācija “Pērkonkrusts” ( “Ugunskrusts”) Gustava Celmiņa vadībā.
Tā tika drīz slēgta, bet atgriezās ar citiem nosaukumiem.
Daudzas nelielās partijas, kuru liela daļa izveidojās pirms vēlēšanām un pēc tam - izzuda, varētu grupēt šādi:
Vienu grupu izveidoja saimnieciskās partijas – tās aizstāvēja noteiktu aprindu saimnieciskās intereses.
Otro grupu mazākumtautību partijas – vācbaltiešu, krievu, ebreju, poļu u.c. To prioritāte bija savu tautību intereses. Vislabāk organizētie bija vācbaltieši, kuri jau 1. Saeimas vēlēšanās piedalījās ar vienotu Vācu baltiešu partijas sarakstu.
Trešo grupu veidoja Latgales partijas , kuru prioritāte bija Latgales intereses, un nereti tās darbojās saiknē ar katoļu baznīcu.
…
