Speciālā pedagoģija – agrākajā terminoloģijā saucās-defektoloģija. Mūsdienās vārda defekta vietā ,lieto vārdu „traucējums”.
Tātad speciālā pedagoģija ir pedagoģijas nozare, kas pētī bērnus ar garīgām vai fiziskās attīstības traucējumiem, viņu vispārīgo attīstību un izstrādā audzināšanas un mācību darba metodes un ieteikumus.
Speciālās pedagoģijas izpētes objekts ir bērns ar speciālām vajadzībām.
Garīgi atpalikušie un citādi atšķirīgie cilvēki invalīdi bijuši vienmēr. Jo tālāk vēsturē ieskatāmies, viss liecina par to, ka agrāk viņu bijis vairāk. Gan Bībele un Korāns, gan Talmuds runā par garīgu un fizisku, nelaimju piemeklētiem cilvēkiem, bet nesaka neko par viņu aizsardzību, aprūpi un attīstīšanu. To pašu var teikt par grieķu un romiešu literatūru. Nedaudz no vēstures;
Līdz 10.gs.m.ē. sabiedrības attieksme pret garīgu un fizisku nelaimju piemeklētiem cilvēkiem bija ļoti naidīga, agresīva. Tie bērni, kas atšķīrās no veselajiem tika likvidēti. Pedagoģiskās darbības praktiski tai laikā nenotika(ja nu ļoti individuāls darbs ar atsevišķiem dažiem bērniem.) Nedaudz pievērsuši uzmanību tai laikā – Aristotels, Hipokrāts, Pitagors. Cilvēki domāja, ka prāts atrodas diafragmā. Pitagors bija pirmais, kuršs izteica domu, ka prāts atrodas galvas smadzenēs.…
