Daba modās no miega un nebija zināms, kas sagaidāms no rīta, kas tikai ausa. Poncijs Pilāts domīgi stāvēja pie loga, aiz kura bija dzirdama klusas strūklakas ūdens dziesma. Balkonā ielidoja bezdelīga, un viņa seja pēkšņi sastinga.
„Zināju, ka atkal nāksi pie manis un atmiņu putekļu vēju celsi. Tam sen būtu jābūt tajā vecajā lādē. Jā, bet tik un tā man nav atslēgas, ar ko aizslēgt sāpju jūru, kas bango pret netaisnības klintīm. …
