Tēlainās izteiksme un poētiskas gleznas
Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīdulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm. Biezs rieta sarkanums krita viņa sejā. Tā bija nikna veča seja. Viņa ūsas un bārda izskatījās kā garas sudraba bārkstis, piesalušas zilām un zaļām ledus zīlēm, kurām vēl vakars pielika pa sarkanai.
Tēlainās izteiksmes līdzekļi
Kails kažoks – epitets.
Piesarmojušais dārzs – epitets.
Vakara sārtums – epitets.
Spīdulīši drebēja – personifikācija.
Ledus spīdulīši drebēja kā pelnu plēnes – salīdzinājums.
Bālas pelnu plēnes – epitets.
Kvēlošas ogles – epitets.
Biezs rieta sarkanums – epitets.
Rieta sarkanums krita sejā – personifikācija.
Ūsas un bārda kā garas sudraba bārkstis – salīdzinājums.
Garas sudraba bārkstis - epitets.
Zilas un zaļas ledus zīles – epitets.
Vakars pielika – personifikācija.
Viņš uzklīda tikai lielā salā, kad visi zari bij iekalti smalkā ledū, un sarkans saules riets kā dusmu atspīdums zem ābelēm un gar ēku stūriem meklēja viņa sarkano seju.
Smalks ledus – epitets.
Sarkans saules riets – epitets.
Saules riets kā dusmu atspīdums zem ābelēm – salīdzinājums.
Saules riets meklēja seju – personifikācija.
„Ai, ai,” baļķis iekliedzas, un viņam pārtrūkst sirds. Tā ir pušu! Viņa trūkst, sēri vaidēdama kā kokļu stīga, un runcis apstājas uz celiņa, kas iet no istabas uz klēti, un klausās, pacēlis kāju.
Baļķis iekliedzas – personifikācija.
Pārtrūkst sirds – hiperbola.
Viņa (sirds) trūkst kā kokļu stīga – salīdzinājums.…
