Ja jautājumu par to, kāda ir mūsdienīga Latvijas studenta pamatattieksme pašam pret sevi un pasauli, uzdotu kādai no nu jau par leģendu kļuvušajām tantiņām no sērijas “Kad mēs augām, tad gan …”, mēs nešaubīgi saņemtu atbildi, kas aptvertu visu to negatīvāko, ko vien varam iedomāties, sākot no dzeršanas un pīpēšanas, līdz narkotikām, kautiņiem un vecu tantiņu aplaupīšanām, jo students, viņuprāt, tas pats jaunietis vien ir.
Ko atbildētu šāda studenta māte? - Students ir normāls, pat pozitīvs jauns cilvēks, jo izrāda interesi mācīties, un to arī dara, vairāk vai mazāk. Maksimālists? Izlēcējs? Ar vēlēšanos atšķirties? Tas taču ir normāli. Mēs visi taču esam bijuši jauni…
Ko teiktu šī studenta vidusskolas skolotājs? – Iespējams, no viņa pat iznāks cilvēks…
Un pasniedzējs? – Students? Students… Nu jā… students. Students ir un paliek students.
Bet kāds tad īsti ir un ko domā šis mūsdienu students? Tas ir jautājums, uz kuru mēģināšu rast atbildi savā darbā. …
