Tiesību avoti ir formas un veidi, kādos parādās objektīvās tiesības un tādējādi tiesību piemērotājs tās var izzināt.1 Šīs jēdziens „tiesību avoti”plaši pazīstams kļuva 19. gs., taču tiesību avotu jēdziens jau ir pazīstams no antīkā laikmeta, kur, piemēram, Līvijs ir atzīmējis, ka „tiesību avots” ir visu tiesību pirmsākums, no kura iegūst tiesību pamatojumu. Par šiem pirmavotiem Senajā Romā tika uzskatītas paražu tiesības, tautas sapulču likumi, senāta lēmumi, edikti, princepu konstitūcijas utt.2…
