Tiesību doktrīnas.
Juridiskā doktrīna kā tiesību avots, tās loma Latvijas tiesiskajās tiesībās ir tiesību teorija, koncepcija, ideja vai pat to autoru viedoklis, kuri nodarbojas ar juridisko problēmu risināšanu. Pastāv tiesību doktrīnu klasifikācijas, kurās izmanto dažādus kritērijus.
Pēc tiesību nopamatojuma, tiesību doktrīnas iedala ideālistiskajās un reālistiskajās. Savukārt ideālistiskās doktrīnas izdala reliģisko un laicīgo ideālismu. Pie reālistiskajām tiesību doktrīnām pieskaita vēsturisko, socioloģiskā reālisma, valsts un juridiskā pozitīvisma, normatīvo koncepciju un marksisma tiesību teoriju.
No tiesību uzdevumu viedokļa tiesību doktrīnas iedala individuālistiskās (vai subjektīvās) un ētiskās (vai objektīvās) doktrīnās.
Ilgu laiku tiesību doktrīna bija kā viens no svarīgākajiem tiesību avotiem romāņu-ģermāņu tiesību saimē. Laika posmā no 13. līdz 19. gs. tieši universitātēs tika izstrādāti tiesību pamatprincipi.
Tikai relatīvi nesen līdz ar kodifikācijas ēras sākumu doktrīnas kā tiesību tiešas veidotājas loma tika nomainīta ar likumu. Nebūtu pareizi izdarīt vienkāršotu secinājumu, ka doktrīna vairs nav tiesību avots un, ka visas tiesības izriet tikai no publiskās varas. Šāds uzskats runā pretī visām romāņu-ģermāņu tiesību tradīcijām un diez vai būtu paturams. Arvien vairāk un vairāk tiek atzīta interpretācijas prioritātes patstāvība, neuzskatot to tikai kā paņēmienu atklāt likuma teksta vai likumdevēja gribas gramatisko vai loģisko jēgu. Doktrīna mūsdienās tāpat kā pagātnē ir joprojām ievērojams un dzīvības pilns spēks tiesību tālāk attīstībā. Tieši doktrīna izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas, kuras lieto gan likumdevēji, gan likumu piemērotāji. Ievērojama ir doktrīnas loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi.
…
Vispārējie tiesību principi. Vispārējie tiesību principi atvasināti no dabiskajām tiesībām un ir vispārpieņemti tiesību sistēmā. Katrā tiesību nozare un apakšnozare balstās uz savu vispārējo tiesību principu grupu. Dažādie tiesību principi ir praktiskā jēga, kāpēc tiesību sistēmu dala nozarēs un apakšnozarēs. Parasti viens likums neregulē vairākas tiesību apakšnozares, līdz ar to tiesību piemērotājam ir skaidrība uz kādiem vispārējiem tiesību principiem veidots regulējums. Vispārējie tiesību principi var arī nebūt rakstīti. Ja tie ir ietverti normatīvo aktu tekstos, piemērotājam tie jāatpazīst, jo tiesību principiem: 1) ir augstāks spēks, nekā rakstītajiem tiesību avotiem, 2) tiesību principus piemēro savādāk, nekā rakstītās tiesību normas. Visos kolīziju gadījumos vispārējiem tiesību principiem ir augstāks spēks nekā rakstītajai tiesību normai. Uz vispārējiem tiesību principiem jāatsaucas tieši, nevis uz to pieminējumu kādā normatīvā akta tekstā. Vispārējo tiesību principu saturu nosaka ar konkretizācijas metodi. Vispārējiem tiesību principiem nav savstarpējas hierarhijas, juridiskā spēka ziņā tie ir vienā līmenī. Vispārējos tiesību principus piemēro ar svēršanas un vērtēšanas metodi. Vispārējo tiesību principu izpratne attīsta tiesību zinātne, iestāžu prakse un tiesu prakse (judikatūra). Ar Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā 1993.gada 6.jūlijā pulksten 12 dienā, esam pievienojušies Rietumu tiesību lokam un atzinuši, ka Latvijas tiesību sistēma balstās uz demokrātiskas iekārtas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principiem. Atsevišķus šo vispārējo tiesību principu elementus konkrētā tiesību nozarē mēs arī saucam par vispārējiem tiesību principiem.
