Cilvēka nepieciešamība pēc saskarsmes

Nav noslēpums, ka jau no pašiem cilvēces pirmsākumiem cilvēks ir bijis sociāla būtne, tātad sabiedriska būtne. Mēs visi dzīvojam starp cilvēkiem, ģimenēs, sabiedrībā. Mēs savā starpā sazināmies, iepazīstamies, veidojam attiecības. Cilvēkam nepārtraukti ir nepieciešama mijiedarbība ar citiem, komunikācija. Mums ir nepieciešamība būt novērtētiem, pamanītiem, atzītiem. Vai tas tiešām tā ir? Cilvēku savstarpējam attiecībām ir galvenā nozīme mūsu dzīvē. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem un atkarīgi no viņiem, tāpat kā viņi no mums. Sengrieķu filozofs Aristotelis cilvēku definēja kā “sabiedrisko dzīvnieku”. Cilvēku kā sociālu būtni raksturo kontaktu daudzums un daudzveidība. Īsāk sakot - cilvēks ir attiecību kopums. Platons savā darbā “Valsts” apgalvoja, ka valsts rašanās cēlonis ir atsevišķa indivīda pašnepietiekamība. Vācu filozofs Karls Jaspers apgalvoja, ka saskarsme ir cilvēku esamības īstenais veids. Visaktīvākā socializācija norisinās bērnībā un agrīnā jaunībā, taču tā turpinās visu cilvēka mūžu.