Katram laikmetam un tautai ir sava raksturīgā un iecienītā lietu pasaule, un kluso dabu gleznojumi ir tās tiešie liecinieki. Tumšbrūni maizes klaipi, vēderainas māla krūzes, ziedu klēpji, āboli, rutki un sīpoli – dažādi cilvēkam apkārt esošie priekšmeti iemūžināti latviešu klusās dabas glezniecībā. Pasaules mākslā šī žanra dzimšanu un patstāvīgu attīstību droši vien radījusi gleznotāju tieksme atveidot uz audekla apkārtējo pasauli – ne tikai slavenus notikumus un slavenus laiksbiedrus, bet arī mazāk populāro priekšmetisko vidi. Mākslinieka izvēlētās un vienā audeklā attēlotās lietas, kaut arī nekustīgas un nedzīvas, tomēr pat klusējot stāsta par pašu mākslas darba radītāju, tā arī par viņa laikmeta sabiedrības interešu loku un pasūtītāju gaumi. Mākslinieku interesi par klusās dabas žanru noteikuši dažādi aspekti; viens no tiem saistās ar vēlmi pēc iespējas vizuāli tiešāk un dabiskāk sniegt konkrētu priekšmetu struktūru un to savstarpējās kopsakarības, reizē izsakot savu jūsmu par lietu skistumu un vērtību. Tas redzams holandiešu izsmalcināti sakārtotajos brokastu galdos. Cita izvēle saistīta ar klusās dabas specifisko raksturu, kas gleznotājiem dod plašas iespējas nodarboties ar glezniecībai būtiskiem izteiksmes līdzekļu meklējumiem, vienlaikus radot iespēju pilnveidot profesionālās iemaņas.…
