Izlasot šo grāmatu, iedomājos par to kā vecāki ikdienā, bieži vien neapdomājot sekas, iedveš savas emocijas, bailes saviem bērniem, tādā veidā viņus sagatavojot kādām noteiktām dzīves izvēlēm. Vecāki pat reizēm neapzinās kādu ļaunumu tas nodara bērnam, piemēram, kā Andrejs izaudzis ar niknumu pret Vilkačiem, mūsu bērni bieži aug ar dusmām pret valsti, politiku u.c.. Un no šī sprosta izrauties ir ļoti grūti un kādam varbūt pat neiespējami, jo mēs taču augam un mācāmies no labākajiem- mūsu vecākiem. Viņi vienmēr, lai arī kādā dzīves situācijā arī nenonāktu mūs atbalstīs, būs blakus un dos padomu. …
