Tikmēr puiša un meitas ģimenes nesaprata, kur pazuduši viņu bērni. Pēc vairāku dienu meklēšanas viņi nosprieda - bērni devušies pie Dieva. Lai gan bērni netika atrasti, abās ģimenēs tika ieturēti bēru rituāli – tika cepta balta maize, kauti lopi, ieradās bēru viesi ar cienastiem. Lai gan viesi centās neizrādīt savas emocijas, tomēr acīs vīdēja skumjas. Tā kā abi bērni bija jauni un neprecēti, tad pēc pusnakts sākās kāzu dzeršana un dejošana. Nākamajā dienā it kā mirušos izvadīja no bēru mājām uz veļu kalnu jeb kapsētu. Visi uz kapsētu nebrauca, mājās palika puiša un meitas māte, tēvs, māsas un brāļi. „Mirušos” guldīja zemē un tur pat ieturēja arī mielastu. Lai gan jaunie cilvēki bija pasludināti par mirušiem, tomēr savas bēres viņi vēroja aiz kokiem, bet nu jau vilku izskatā, viesu sejās viņi redzēja, cik ļoti tie patiesībā pārdzīvo, un tajā mirklī viņi vēlējās atkal būt cilvēki, samīļot savus radus un teikt, ka viss ir labi. Bet nu viņi vairs to nevarēja. …
