Interesanti ir pielietotas Frīdas Kālo gleznas, kas arī ir viņas pārdzīvojumu simboli. Tās ir gleznotas dažādos laika posmos, parādot Frīdas dzīves notikumus un emocionālos stāvokļus. Filmā tās atdzīvojas. Kā, piemēram, Frīdas un Djēgo kāzu glezna. Visspecifiskākais moments, kur tiek pielietota šī gleznu atdzīvošanās, jeb tiek izmantota kā palīglīdzeklis, ir Frīdas šķiršanās ar Djēgo. Viņa ir pārvākusies dzīvot citur un vēlas aizmirsties, kļūt par kaut ko citu, mainīt identitāti. Vīrieša uzvalks, tekila, pamatīgs reibuma stāvoklis, cigaretes, īsie mati – perfekta gleznas kopija, tikai vizuāla stāsta veidā. Šī etīde tiek noslēgta ar sastingšanu gleznā. Tas tikai uzsver, ka visas viņas gleznas pauž Frīdas iekšējās sajūtas, tajās visās ir stāsts – Frīdas dzīves stāsts. Arī biogrāfijā tiek rakstīts par Frīdas dzīvi, atsaucoties uz viņas gleznām.
Filma ir izdevusies tik specifiska, noteikti pateicoties filmas režisorei/autorei. Džūlija Teimūra pati ir māksliniece (neskaitot filmu režiju), kas aizraujas ar leļļu, masku un dekorāciju veidošanu, mitoloģiju un folkloru, un iestudējusi vairākas (tai skaitā Japānā) teātra izrādes. Režisore nav radījusi vēstījumu, bet (savā) specifiskā veidā to ir pasniegusi skatītājam. Vēstījums ir ņemts no grāmatas, kas režisorei ir kā „jēlmateriāls”, kuru viņa ir veidojusi un nodevusi interpretēšanai.
…
