Hērakleits un Parmenīds izmantoja absolūtus pretstatus kā teorētisko meklējumu izejas punktus.
Hērakleitam atšķirībā no Parmenīda nebija stingras filozofiskas refleksijas, tajā valdīja simboliski tēli (piemēram uguns).
Hērakleita uzskatīja, ka viss ir nepārtrauktā kustība un pakļauts nepārtrauktām pārvērtībām, un ka tās nav haotiskas pārmaiņas, ber gan drīzāk noteiktība1, kaut gan Parmenīds tā neuzskatīja, no viņa nākošos avotos var atrast atsauci uz to, ka viss ir pakļauts nemitīgām pārmaiņām. Bet ja tā labi apdomā par tām pārmaiņām, tur var saskatīt arī to, ka ar to var būt domāts kaut kas sīkāk no kā viss sastāv. …
