Naudu kā ekonomisku kategoriju vairākums iedzīvotāju saista ar skaidru naudu.
Skaidrā nauda (banknotes, monētas) nenoliedzami ir nauda. Tomēr tās izmantošana tirdzniecības darījumos zināmā mērā ir ierobežota. No šejienes izriet šaurais naudas jēdziens: visa skaidrā nauda (mājsaimniecību, uzņēmumu, valsts institūciju rīcībā) plus tekošie depozīti un depozīti (bankas rēķini, uz kuriem esošo naudu izsniedz pēc pirmā pieprasījuma). Šo naudas agregātu apzīmē kā M1. Tā būtiskākā iezīme – šo naudas formu visur pieņem kā norēķinu līdzekļi. Dažās valstīs arī ceļojumu čekus iekļauj M1.
Mūsdienu bankas piedāvā daudzveidīgus noguldījumu veidus, t.sk. rēķinus, kuri noguldītājam pēc noteikta laika nes “augļus” procentu veidā. Šo termiņdepozītu līdzekļus var pārnest uz tekošo rēķinu, industriāli attīstītās valstīs tam pietiek dažreiz ar vienu telefona zvanu. Šīs operācijas vienkāršība padara šos aktīvus ļoti līdzīgus tekošiem rēķiniem. Tāpēc termiņdepozītus arī iekļauj naudas jēdzienā, bet cita agregāta ietvaros – M2. Dažas valstīs šajā plašā naudā ieskaita arī citas aktīvu formas.
Pastāv vēl plašāka naudas interpretācija, kad naudas jēdzienā ietver arī tādus finansu instrumentus kā lielie termiņdepozīti, ilgtermiņa depozīti, depozīti ārvalstu valūtā un nebanku finansu institūciju depozīti.…
