Ārējā vide, kurā atrodas dzīvais organisms, ir daudzveidīga un ļoti mainīga. Mainās apgaismojuma intensitāte, gaisa mitrums, temperatūra, atmosfēras spiediens un citi vides parametri. Ārējās vides faktorus var iedalīt vairākās grupās:
fizikālie- siltums, aukstums, gaisma, elektrība, atmosfēras spiediens, skaņa;
ķīmiskie- tādas organiskas un neorganiskas vielas, kas, nonākot kontaktā ar organisma audiem, izraisa to bojājumu;
psihiskie- dzīvnieku turēšanas apstākļi;
bioloģiskie- infekcijas ( vīrusi, baktērijas, sēnes) un invāzijas ( vienšūņi, tārpi, kukaiņi, zirnekļveidīgie) ierosinātāji.[3,5].
1.1. Fizikālie faktori
Par termiskiem faktoriem sauc galējo temperatūru iedarbību, kas pārsniedz dzīvnieka vai tā audu izturības robežas. Šie faktori var izraisīt vispārēju saslimšanu (pārkaršanu, nosalšanu), kas beidzas ar nāvi centrālās nervu sistēmas darbības traucējumu dēļ [3].
Siltuma iedarbība. Siltums nepieciešams normālai audu un orgānu darbībai. Savas evolūcijas procesā organisms ar nervu sistēmas palīdzību piemērojies fizioloģiski regulēt savas funkcijas noteiktās robežās, atbilstoši ārējās vides temperatūras svārstībām. Ja temperatūra paaugstinās vai pazeminās ārpus pierastās robežas, protoplazmas olbaltumi sarec un rodas citas neatgriezeniskas pārmaiņas, kas izraisa šūnu vai audu bojāeju.
Siltuma iedarbības sekas atkarīgas no siltuma izstarotāja avota rakstura. Izšķir vietēju un vispārēju siltuma iedarbību uz organismu [5].…
