Pateicoties kolēģu cītīgam darbam tiek izdotas ļoti funkcionāli efektīvas grāmatas. Šī iemesla labad neapšaubāmi tiek arī izmantota metode, darbs ar grāmatu. Ja tiek runāts par vēstures priekšmetu, tad jāmin, ka darbs ar grāmatu ir viena no fundamentālākajām metodēm ja neteikt vairāk, pati galvenā. „Darbs ar grāmatām ir viena no vārdiskajām metodēm. To izmanto mācību stundās , gatavojot mājas uzdevumus, vai arī pašizglītībai.”[2.,75.] Visu stundu skolēniem tiek piedāvāti uzskates materiāli par attiecīgo tēmu, kuri ļauj uzskatāmi izprast piedāvāto tēmu. Uzskates līdzekļi vēstures stundās ir tikpat nozīmīgi kā avoti grāmatās.
Reālās pasaules izziņas process sākas ar dzīvo vērošanu. Mācību procesā tā izpaužas uztverē [..], tā attīsta bērnu novērošanas spējas.
Novērošana ir mērķtiecīga uztvere. Tā saistīta ar aktīvu domāšanu, skolēnu priekšzināšanām par novērojamo objektu vai parādību. Pie uzskates metodēm pieder demonstrējumi, ekskursijas u.c. [2.,76.]
Šis metožu kopums ļauj spriest par autora pedagoģisko identitāti, taču objektīvu iemeslu dēļ autors nevēlētos sevi identificēt. Jo pēc savas būtības identifikācijas piešķiršana sev ir personīgās profesionālās identitātes noliegšana, jo tādējādi tiek radītas klišejas un piederība kādai noteiktai identitātes grupai.
…
