Var secināt, ka Baltijas valstis balansē starp diviem ārpolitikas virzieniem, kurā dominē savstarpējs izdevīgums. Dalība ES deva Baltijas valstīm spēju palielināt darbības kapacitāti ārzemēs, piemēram, izmantojot EKP bijušajā Padomju zonā. Tai pat laikā tas palielina ES rīcībspējas, jo Baltijas valstīm ir labs stratēģiskais ģeopolitiskais stāvoklis, lai palīdzētu ES izplatīt vērtības (demokratizācija un de-rusifikācija) jaunajām ne-ES valstīm.
Katrā no Baltijas valstīm ir mazliet atšķirīga nostāja. Igaunijas ārpolitikas mērķi ir saistīti ar Austrumiem: Igaunijas (ES) – Krievijas attiecības, EKP īstenošana austrumu virzienā (Baltkrievija, Dienvidosetija, Abhāzija), pievēršanās Turcijai un Rietumbalkāniem kā potenciālajām kandidātvalstīm, Eiropas Drošības stratēģijas attīstība dažādās misijās ES austrumu kaimiņvalstīs.
Latvija vairāk koncentrējas uz dalību ES un NATO, un ar to saistīto turpmāko integrāciju. Tiek arī minētas kaimiņattiecības ar Austrumu valstīm, bet tas Latvijai nav tik būtiski kā Igaunijai. Jo Latvijas valdība uzsver, ka jānotiek pārejai uz Rietumiem.
Savukārt Lietuvas valdība koncentrējas uz ES austrumu kaimiņvalstīm, taču atšķirībā no Igaunijas, to pamato ar vēlmi tādējādi tuvināties ES (palīdzot izplatīt Es vērtības un nodrošinot drošību Eiropā). Kā arī Lietuva iesaka īstenot „atvērto durvju politiku” gan ES, gan NATO paplašinoties. Lietuva sevi pozicionē kā ES ārpolitikas ekspertu, kurš ir nepieciešams ES.
…
