Lai teiktu uzrunu priekšsēdētājam nebija pieejams mikrofons, bet visu viņa teikto varēja labi dzirdēt. Runas intonācija bija lietišķi – noteikta, kas pauda cieņu pasākumam un sanākušajiem. (Omārova, 1994) Priekšsēdētājam ir liela pieredze un arī izglītība, kas saistīta ar monologu runāšanu, ko varēja noprast arī pēc izkoptā runas stils. Runa bija skaļa ar paceltu balss toni un brīžiem – pieklusināta balss, tas viss lika sanākušajiem uzmanīgi klausīties monologā. (Hindls, 2000) Runas laikā monologa klausītāji savā starpā nesarunājās un arī nepārtrauca monologu ar saviem jautājumiem. Pēc uzrunas priekšsēdētājs nolika ziedus pie piemiņas akmens. Sanākušie lāpu gājiena dalībnieki pievienojās priekšsēdētājam, noliekot līdzpaņemtos ziedus un svecītes.
…
