Anomālija kā termins pats par sevi nozīmē novirzi no normas grieķu αν νορμοσ – bez normas tieši to arī nozīmē. Ja pieturamies pie viedokļa, ka norma ir tas, kas pastāv objektīvā vairākumā, tad anomālija ir jebkura novirze no šī vairākuma. Tikai no pielaižu sistēmas tolerances varam secināt, kas konkrētajā gadījumā tiks uzskatīts par anomāliju. Sociālās antropoloģijas līmenī mēs operējam ar anomālijām, kuras ir cilvēkam tveramas ar viņa pamata maņām – redzi, dzirdi un tausti visplašākajā izpratnē.
Sākotnējā attieksme pret anomāliju vienmēr ir naidīga. Šāda ksenofobiska attieksme ir dabiska instinktīva reakcija attiecībā “savs-svešs”. Cilvēce savā attīstības gaitā, izdzīvošanas vajadzībām, ir izstrādājusi milzumu mehānismu, kuri regulē šo attieksmi un nosaka darbības pamatmodeļus. Šādi mehānismi nav cilvēces monopols, liels daudzums sabiedrisko dzīvnieku ir izveidojuši šādus mehānismus.
