Dzīves psiholoģijas terminu pirmo reizi lietoja Alfrēds Ādlers 1926. gadā. Pirms tam viņa darbos bija sastopami jēdzieni: virzošais tēls, dzīves forma, dzīves līnija, dzīves plāns, personības kā veseluma attīstības līnija. Dzīves psiholoģijas jēdziens visai viņa koncepcijai piedod teleoloģisku (mērķtiecīgu attīstības) skanējumu. 1932. gadā A. Ādlers definē dzīves stilu, centrā izvirzot to nozīmi, kuru cilvēks piešķir pasaulei un pats sev, savam mērķim un centienu virzībai. Dzīves stilā iekļaujas arī pieejas, kuras cilvēks izmanto, risinot dzīves problēmas.
A. Ādlera uzvedības koncepcijas pamatā ir ideja par nepilnvērtības izjūtu kā cilvēka uzvedības neapzināto dzinējspēku. Viņš uzskata, ka cilvēka personība tiecas pēc pārākuma vai pilnības, taču pilnību sasniegt ir neiespējami. Līdz ar to sāk attīstīties nepilnvērtības jeb nepilnības izjūta. Tas nav nepilnvērtības komplekss vai pārdzīvojums par saviem defektiem, kaut gan nepareizas audzināšanas rezultātā var par tādu kļūt. Nepilnvērtības izjūta kļūst par svarīgu avotu neapzināta mērķa izvirzīšanai, kurš ir vērsts uz pilnības sasniegšanu. Šo mērķi A. Ādlers dēvē par dzīves mērķi. Tas veidojas jau 4–5 gadu vecumā, un tā izveidi nosaka bērna stāvoklis ģimenē, audzināšanas metodes, vecāku radītā ģimenes gaisotne. Dzīves mērķis ir mums visiem, bet katram tas ir specifisks un individuāls. Bērns ļoti agri izlemj to, kāda uzvedība viņam būs lietderīgāka.…
