Pāršķirstot ilustrētu civilizācijas vēsturi, tā vien zib vienīgi vīriešu stāvi, karojoši, mākslu un literatūru radoši, politiku virzoši vai vienkārši pozējoši visā varas, prāta un ietērpa krāšņumā. Sievietes pazib vienīgi kā slavenu vīru sievas, mīļākās, mūzas. Grūti nākas atrast tās nedaudzās, kas ar savu prātu un talantu iejaukušās pasaules likteņu virzīšanā. Kaut arī tādu netrūkst, vīriešu šovinisms vai nesapratne ir viņas novirzījuši otrā plānā. Tās jālasa kā graudi no neskaitāmām pelavām, bet viņas tur ir - radošas, gudras un nepārtraukti no gadsimta uz gadsimtu cīnoties par savām tiesībām. Man šķiet, ka viņas īsti nav uzvarējušas vēl joprojām, bet neviens nespēj noliegt viņu devumu civilizācijas attīstībā. Un ne jau par bērniem es runāju, bet par prātu, drosmi un talantu. Jau Platons atzina, ka sievietei ir tik pat daudz prāta cik vīrietim, ja viņa ir guvusi labu izglītību un turklāt ir brīva no bērnu audzināšanas un mājas pienākumiem. Viņas var būt valdnieces tāpat kā vīrieši, jo pamats valdīšanai ir tieši prāts.(1)
Ar sievietes lomas atzīšanu neizceļas arī mūsdienu izdevumi. Piemēram krājumā Kultūras vēsture vārdos, jēdzienos un nosaukumos (RaKa, 2000) minētajā laika periodā es atradu vienīgi Nofreteti, Sapfo un Aspaziju, un tas jau pat vairs nav smieklīgi. Varētu domāt, ka izdevēji joprojām ietekmējas no Aristoteļa viedokļa par sievieti.…
