Trimdas autoru darbos viena no galvenajām tēmām ir ceļš, kas attēlo cilvēka mūžīgo virzību un nespēju atrast sev vietu svešā zemē. Ceļa motīvs parādās arī trimdas autoru dzejā, un tas palīdz daudz labāk izprast gan trimdinieka izjūtas, nespējot atgriezties dzimtenē, gan arī to dzīvi citā valstī.
Manuprāt, ceļa tēma visspilgtāk attēlo to, ka trimdinieks, nokļūstot svešā zemē, ir zaudējis mājas. Cilvēks, cenšoties neapstāties, no vienas puses, it kā satuvinās ar savu trimdas zemi, jo kļūst par tās daļu, nepaliekot pilnīgi vienaldzīgs pret visu apkārtējo. Šāda ceļa tēmas atklāsme visvairāk parādās Ilzes Šķipsnas romānā „Aiz septītā tilta”, attēlojot Solvītu, jo sieviete mūžīgi ir ceļā, trimdas zemē tai nav īstu māju, arī darbs attēlo mūžīgo virzību: „Un kas gan spēja izsekot katrai Solvītas nodarbei, kas dažu labu no mums būtu apmierinājusi uz mūžu, bet ko viņa mainīja tikpat bieži kā cimdus un cepures?”
Taču šāds ceļa motīvs arī parāda, ka trimdinieks ir mūžīgais klejotājs, kas ceļo pa pasauli tikai tāpēc, ka tam nav māju, nevis tāpēc, lai satuvinātos ar trimdas zemi.…
