Līdz drukas aizlieguma laikam latgaļu dialektā drukātās grāmatas ir bijušas domātas, kā garīgā barība reliģiski tikumiskai tautas audzināšanai, vai arī rokasgrāmatas pašiem audzinātājiem garīdzniekiem. Visas šīs grāmatas tika ne tikai lasītas, bet tās zināja no galvas. Tajās meklēja padomu šaubu mirkļos, mierinājumu un stiprinājumu ciešanu un sāpju brīžos, atbalsta trūkumā. Šīs grāmatas, kā lielu dārgumu glabāja vis drošākajās un godājamākajās vietās.
Lūgšanu un garīgo dziesmu grāmatas radīja mūsu senču garīgo mugurkaulu, izveidoja pārliecības un pasaules uzskatus, nosprauda rīcības virzienus. Visa šī laikmeta literatūra ir bijusi nemaldīgs ceļvedis dzīves straumē un glābšanas enkurs dzīves bangās samaltajām dvēselēm. Mūsu senči lasīja maz grāmatu, bet izlasīto viņi uztvēra tik nopietni, ka tas viņiem kļuva, kā ceļvedis visā to dzīvē.
Līdz šim konstatēti 6 garīgo dziesmu izdevumi, pie kam daži, kā „Dzīsmes svātas” iespiestas ap 17 reizes, tātad izlaistas tautā tuvu pie miljona eksemplāru. [2, 9]…
