“Domājot par nāvi, šausmas un nemieru neiedveš tik daudz nāves fakts, kā miršanas norise: fizisko mocību sīkstā tirannija, agonija, kas atsvešina dvēseli sev pašam. Nāves bailes, par kurām tik daudz runā, īstenībā ir miršanas bailes.” Šo citātu, kas izsaka visu mūsu domas, ir sarakstījusi Zenta Mauriņa. Bet arī mūs šausmina tā neziņas sajūta par nāvi un par notikumiem, kas sekos pēc tam. Cilvēkam vēl nav dota iespēja izzināt šo dzīves sastāvdaļu. “Nāve ir nepieciešama, bez nāves dzīvība būtu neiespējama. Lai rastos vieta jauniem dīgļiem, jaunām atvasēm, vecam celmam jāsatrūd.” Zentas Mauriņas vārdi apliecina to, ka nāve ir dabisks process, no tās nekur neaizbēgsi un nenoslēpsies. Varētu būt, ka nāve mums dod iespēju piedzīvot kaut ko varenīgāku un augstāku nekā dzīve, ja cilvēks ar godu un cieņu pāriet šim šķērslim pāri. Svarīgu lomu ieņem cilvēka paša attieksme pret nāvi. Tas ir visa pamatā. Cilvēka laime un reizē lielākā nelaime ir nepārtraukta domāšana. Tas arī veido visu cilvēku ar tā apkārtējo pasauli. Ptincipā mēs nezinām, kas mēs esam un ko darām. Nāves stunda atgriež cilvēku sevī pašā, un tad nāk apskaidrības mirklis un saprašana par to, ka viss sevis paša sadarītais būs prom un tiks atbrīvots. …
