Šāds kultūru dažādības apstākļos veidotais autonomisms ir paralēlu kultūras telpu pastāvēšanas princips, jo paralēlisms multikulturālisma „klasiskajās” īstenošanas zemēs ir izmantots kā kultūru dialoga, kultūrjūtīguma un kultūras tiesību īstenošana.
Kādas principiālas sekas kultūru mijiedarbībai veido kultūru paralēla attīstība? Pirmkārt, tā atzīmē Seila Benhabiba, multikulturālisms dažādās Eiropas valstīs ir smēlies Citādā atzīšanas principus no Eiropas reliģiskās dažādības atzīšanas vēstures, attiecīgi padarot etnisko identitāti par īpašu indivīda pieredzees telpu un procesu, kas multikulturālisma ietvaros tiek pasludināts par imanentu fenomenu. Tādejādi, jāatzīmē, ka etnicitāte iegūst kvaziskrālas īpašības – aizsargājamas, nepārkapjamas un līdz ar to arī ar savām robežām.
Vēl viens multikulturālisma fenomens, kas visvairāk ir izpelnījies liberālisma piekritēju kritiku, ir Citādības formulējums, kolektīvās (grupas) identitātes ietvaros, kas postulē reliģisko identitāti kā kopienu veidojošo saturu un konkrētas reliģijas īstenošanu ritualizētās tās vai citas reliģijas adeptiem jēgpilnās darbībās ka identitātes izpausmi. Piešķirot šādu statusu kopienai, multikulturālisma teorijas un prakses pieļauj kolektīvu tiesību izcelšanos un atrašanos tiesisko normu statusā, kas veido blakus vispārējām pilsoņa tiesībām īpašas kolektīvas tiesības, kuras multikulturālismu noliedzošajā diskursā tiek uztvertas kā nepamatotas privilēģijas.
…
