Es savam ieskaites darbam izvēlējos tieši šo tēmu, jo man, kā Latvijas valsts patriotei, šķiet ļoti svarīgi izprast mūsu senču dzīvi un apzināties no kurienes mēs esam cēlušies. Mūsdienās latviešu valodā ienāk ļoti daudz svešvārdu, kurus visi pieņem un saprot, bet tai pat laikā, ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina un nesaprot vecvārdu nozīmi. Tas man liek aizdomāties, vai mūsu valoda reiz neizmirs, jo mēs aizmirstam paši savas bagātības, bet „grābjam ciet” svešās.
Katram rakstniekam ir tieši sev raksturīga leksika un veids, kā viņi izsakās. Arī Rūdolfam Blaumanim ir tikai viņam raksturīgs valodas lietojums un izteikšanās veids. Savos darbos Rūdolfs Blaumanis pārsvarā attēloja sava laika latviešu zemnieku dzīvi, šķiru nevienlīdzību un ar to saistītās pretrunas, kā arī apskatīja cilvēku attiecības un cilvēciskās vērtības. Šīs tēmas ir apskatītas arī darbos no krājuma „Pie skala uguns”. Viņa valoda ir mākslinieciski bagāta, izkopta un precīza. Savos darbos viņš ļoti daudz izmanto tieši vecvārdus.
Vecvārdi darbā „Aizvien lillā”
Vāģi – rati;
Retumiem – pa reizei;
Še – šeit, te;
Lāgiem – reizēm;…
