Imanta Ziedoņa epifānijās viss šķiet tuvs un pazīstams, viņa darbos nav diplomātiskas un atsvešinātas augstprātības, kas ļauj viņam nonākt dziļi manā būtībā un runāt no iekšienes, intuitīvi nojaust pateiktā nozīmi savas dzīves un saprašanas mērogā. Nekad nešķiet, ka Imants Ziedonis rakstītu par problēmām, jo dzīve tāda nevar būt, drīzāk cilvēks ir dzīves jautājums, uz kuru jāmeklē atbilde, pietam ne viena vien. Ir jāapzinās sava esamība un pastāvēšana, tad rodas dzīvotgriba, tad var tīties un pārtīties no sava kamola cita kamolā, notīties līdz serdei un atrast sirdij tuvo un meklēto, saglabāt Kamolu nezūdamības likumu.
Sabiedrība sastāv no kamoliņiem, kas ripo viens gar otru, reizēm sastapdamies un daloties, upurējot, izlīdzinoties savā starpā, taču pirmais diegs ir jāveido pašam. Personība nav nosacīts lielums, kas var sasniegt kādu izmēru un tālāk netikt, tā virzās pa pašas izvēlētu ceļu (taku, lielceļu, meža stigu), kura laikā ir jāiemācās palikt divatā ar sevi un savu patību, izārstēt bailes no vientulības. …
