Habermasa un postmodernisma pārstāvju teorijās sociālais aģents tika aplūkots vienpusīgi, nepietiekami ņemot vērā sociālās realitātes fragmentāciju. Habermass sociālo aģentu vairāk saistīja ar politiku, bet Baumans ar ētiku. Viņi abi sociālo aģentu neaplūkoja kultūras un sociālajā kontekstā. Varētu teikt, ka šajās teorijās nepietiekama uzmanība veltīta arī sociālajām izmaiņām.
Turēns attīstīja darbības socioloģiju. Viņaprāt, struktūra veido darbību, tāpēc sabiedrība jāaplūko kā sociālās darbības lauks. Nozīmīga iezīme, kas raksturo sabiedrību, ir sevis ražošana - tā ne tikai sevi atražo vai pielāgojas izmaiņām, bet arī nepārtraukti mainās, turklāt pārmaiņu aģenti ir nevis struktūras, bet gan sociālās kustības kolektīvie aktori.
Turēns kritizē modernizāciju un funkcionālistu teorijas, jo uzskata, ka tās sabiedrību reducē uz vērtību vai struktūru sistēmu, savukārt, marksistus viņš kritizē par to, ka viņi sociālo darbību reducē uz šķiru darbību.…
