Vecāki un skolotāji, kā arī sabiedrība vēlas sev līdzās redzēt izglītotus, gudrus, paklausīgus bērnus. Audzināšanas process parasti nenorit viegli un gludi, ir jāsastopas ar dažādām grūtībām, jo katrs bērns ir individualitāte ar viņam raksturīgu temperamentu, raksturu, gribasspēku, spējām, kā arī iedzimtām un iegūtām slimībām.
Tādu bērnu, ar kuriem nebūtu nekādu problēmu, nemaz nav. Tomēr ir bērni, kam ir daudz vairāk uzvedības noviržu un sarežģījumu skolas gaitās, nekā parasti mēdz būt. Vecāki un audzinātāji sūdzas par šo bērnu neizturamo aktivitāti un nemieru, ietiepīgo un impulsīvo izturēšanos, par viņu pēkšņajiem dusmu izvirdumiem. Jau bērnudārzā viņi neievēro noteikumus, atšķiras ar skaļu, agresīvu un nesavaldīgu izturēšanos vai arī ir pasīvi, nepiedalās grupas dzīvē un sapņo savā nodabā. Bieži vien viņi ir sevišķi nekārtīgi, neieklausās un nepanes nekādu kritiku. Nereti viņiem ir runas savādības. Viņi mēdz murmināt savā nodabā vai iejaucas sarunās. Tad pastāv dibinātas aizdomas, ka bērnam ir UDS. Šā sindroma visizplatītākā pazīme ir hiperaktivitāte[5,3].
Psihisko traucējumu diagnostikā ir ieviests termins – uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti. Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga aktivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija, kas neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai…
