Ja kaut kas tomēr neapmierina, taču nekas arī netiek darīts, tad būtu jābaidās. Katrs no mums ir zelts, par to nedrīkst šaubīties. Mēs esam tie, kuru rokās ir vara.
Kamēr vien valdnieki sejas slēps aiz stiklotām sienām un vectēva oši zudīs iekāres liesmās, tauta klusēs. Tikai tad, kad aizplūdīs pēdējā upe un pēdējais aisbergs kritīs pār pasaules malu, cilvēks sapratīs, ka nauda un vara nepabaros un nesasildīs, tā nespēs darīt laimīgu. Varas ēna aug un plešas plašumā, tā tīko aizsegt sauli un brīvību. Ļaujoties notiekošajam, tauta apkrāpj pati sevi- vēl tikai nesen latvieši savā zemē jutās kā važās. Nu tā labprātīgi nodod savu likteni vientiešu un varas upuru rokās. Ja patiesi mūsu zelts ir tauta un mūsu gods ir arī viņas, tad cienīsim paši sevi un pūtīsim Tālavas tauri plašumos.
…
