-
Konflikti un sadarbība Arktikas reģionā
Protams, globālajai sasilšanai ir arī mīnusi. Vislielākais mīnuss, ka temperatūras pieauguma dēļ, pieaug ledāju kušana. Citas valstis iespējams no tā var iegūt kādus labumus, bet daudzi no tā cieš. Pieaugušais ūdens daudzums okeānos jau ir manāms un no tā cieš jau vairākas valstis, piemēram, vairākas salas okeānos.. Cietēji būs arī šīs valstis, kas pieskaita sevi pie arktiskās teritorijas īpašniekiem. Piemēram, ASV un Kanāda jau izjūt globālās sasilšanas sekas – dabas katastrofas, kas paliek arvien bīstamākas, bet ledājiem kūstot, ir iespēja, ka vairākas ASV, kā arī Kanādas pilsētas var aplūst, palikt zem ūdens.
Turpmāk, ceļoties jūras līmenim, pašreizējās krasta līnijas migrēs uz iekšzemi, un 200 jūras jūdžu ekonomiskā zona ar tām pārcelsies uz iekšzemi.
“Kopumā ar Jūras tiesību līgumu Kanādai, Amerikas Savienotajām Valstīm, Krievijai, Norvēģijai un Dānijai tiek piešķirtas ievērojamas Arktikas zemūdens daļas. Šīs valstis apgalvo, ka dabas resursi atrodas virs un zem okeāna dibena līdz pat 200 jūdzēm no krasta līnijas. Tās var arī paplašināt prasību līdz 350 jūdzēm no krasta attiecībā uz jebkuru teritoriju, par kuru ir pierādīts, ka tā ir daļa no kontinentālā šelfa. Šīs vienošanās rezultātā visas šīs valstis ir ieguvušas ievērojamus naftas un dabasgāzes resursus.”
…
Arktikas reģions pagātnē nebija tik vilinošs valstīm, kā tas ir tagad. Tas bija attāls reģions, kurš ir grūti sasniedzams un bez īpaši lielām ekonomikas vērtībām. Toties Krievijai un ASV interese par šo teritoriju ir bijusi tādēļ, ka lidojot virs Arktikas vai dodoties zem tās ūdeņiem, Krievijas un Amerikas raķetēm un zemūdenēm tas bija īsākais ceļš, lai sasniegtu viena otras teritoriju.” Gadiem ejot, kā arī globālās sasilšanas dēļ šis reģions paliek arvien pievilcīgāks vairākām valstīm.
