Gandrīz visu man zināmo dzejnieku darbi ir vairāk vai mazāk viena veida, respektīvi, pesimisma vai optimisma, pilni, kas parasti liktos tikai loģiski, jo kurš gan vienlaicīgi var justies slikti un reizē arī labi? Pēc Eduarda Veidenbauma dzejoļu krājuma „Kā gulbji balti padebeši...” izlasīšanas secināju, ka tieši šī autora darbi atbilst veidam – pesimisms optimismā un otrādāk. Viņam, manuprāt, piemīt izcilā māksla salikt abus pretstatus kopā un izveidot vienotu tēlu.…
